KAS IR "TAUTAS UNIVERSITĀTE"?
Foto no Vikipēdijas.
Aizsākums
Pieaugušo izglītības
jomā 20.gs. Latvijā darbojās Tautas universitātes jeb Tautas augstskolas
(Babajeva, 2013). Kā atzīmēja R. Akmentiņš (1926), šīs iestādes darbojās pēc
Amerikas un Anglijas University Extension parauga, piedāvājot visiem
apgūt neformālo augstāko izglītību vēlamā formā.
Tautas Universitātes
mērķis
Pazīstamākās Latvijas Tautas universitātes (LTU) mērķis bija „(..) pacelt
tautas kultūras līmeni, izplatīt zināšanas, kurām pārsvarā nav šauru grupu,
atsevišķu partiju vai konfesijas intereses, bet kam ir vispār cilvēciska nozīme
un kas attīsta taisnības un solidaritātes idejas, jo īstā
izglītība nešķir, bet apvieno, caur ko nostiprina tautas kultūras un
politisku vienību.” (Akmentiņš, 1926, 23)
Z.Mauriņa, P.Pētersons
un I.Sokolova
Tautas Universitātes darbība Latvijā ir nesaraujami saistītā ar tādiem vārdiem
kā filozofijas doktore Zenta Mauriņa, Mūrmuižas Tautas Universitātes (MTU)
direktors Pauls Pētersons un MTU darbības atjaunotāja mūsdienās Ingrīda
Sokolova . Pārņemot Gruntvīga idejas, 20. gadsimta sākumā, Z. Mauriņa un P.
Pētersons radīja savu redzējumu par to, kā šī veida izglītība var attīstīties
Latvijā. Šīs idejas 20. gadsimta 80. un 90. gados tālāk attīstīja I. Sokolova
(Babajeva, 2013).
Latvijā 20. gs. darbojās (Babajeva, 2013; Letonika, 2014):
- Latvijas Tautas Universitāte;
- Mūrmuižas Tautas Universitāte;
- Rīgas Tautas augstskola (RTA);
- Kr.Barona Tautas augstskola;
- Latgales Tautas universitāte;
- Lauksaimniecības Tautas augstskola.
Programmas pēc satura centās būt līdzvērtīgas formālo augstskolu
programmām, lai ikviens iedzīvotājs varētu baudīt kultūru un mākslu. Šajās
iestādēs audzēkņi tika mudināti ne tikai papildināt zināšanu loku, bet arī
veidoties par atbildīgiem, ar pienākuma sajūtu un tikumisku garu apveltītiem
pilsoņiem (Akmentiņš, 1926).
Latvijas Tautas
universitāte (1920.g.)
LTU darbojās trīs fakultātes:
Mākslas un filosofijas;
Tiesību un tautsaimniecības;
Dabaszinātņu;
Pedagoģijas nodaļa.
Strādāja 11 nodaļas visā Latvijā – Jelgavā, Valkā, Cesvainē, Cēsīs, Siguldā,
Kuldīgā, Daugavpilī, Tukumā, Balvos, Rīgā un Mūrmuižā.
Rīgas Tautas augstskola
RTU darbojās šādas nodaļas:
Zīmēšanas un gleznošanas studija;
Tēlniecības studija;
Literārā studija;
Dramaturģijas kursi
Fiziskās audzināšanas institūts.
Mūrmuižas Tautas universitāte
– dibināta 25. janvārī 1930.g.
Mūrmuižas himnā (Sokolova, 2000, 29) tika iemiesota augstāko vērtību izkopšana:
“Lūk, Sauli vareno tik tas vien sapratīs,
Kas savā sirdī Sauli atradīs (..)
Tik tam vien Saules svētā vara mirdz,
Kam otra Saule paša karstā sirds (..)”
(no Fr. Bārdas “Saules dziesmas”)
N.Rērihs, R.Tagors un
N.F.S. Gruntvīgs
MTU skolas direktors
Pauls Pētersons (1895–1975), bija aizbraucis uz Dāniju (Ollerupi), no kurienes
pārveda Gruntvīga tautas skolu idejas, savukārt filozofijas doktore Zenta
Mauriņa (1897–1978), Mūrmuižā lasīja lekcijas, kurās galvenokārt tika
skarti tikumiskie un morāles jautājumi.
Starp garīgiem atbalstītājiem jāmin R. Tagores (1861–1941) un N.F.S. Gruntvīga
(1783–1872) vārdi. No Tagores, kura ietekmē P. Pētersons pievērsās N. Rēriha
idejām, tika pārņemtas miera un tautas izglītošanas idejas.
Savukārt no Gruntvīga tika pārņemta doma par nepieciešamību savienot izglītību
ar praktisku darbu, modināt tautas garīgumu un pilnveidot atbildības
sajūtu (Sokolova, 2000, Koķe, 1999).
«Latvijas Rēriha
biedrība»
R.Tagors (1861-1941) bija atvēris Tautas universitāti Santiniketonā, kur
mācijās pati Indira Gandija.
Pētersons bija pazīstams ar «Latvijas Rēriha biedrību», t.s. tās vadītājiem –
ārstu F.Lūkinu un dzejnieku, Tagores tulkotāju R. Rudzīti.
Pētersona darbību vadīja N.Rēriha doma, ka «laimīgs ir tas, kas tautai
sagādā prieku», Rēriha idejas par cilvēces kultūras vērtības aizsardzību,
un, varbūt it īpaši, viņa «gaismas ceļš» – «Mēs nesam tautai kultūru un
nekas nevar būt par šķērsli šim izglītojošam pasākumam» (Sokolova, 2000).
Ingrīda Sokolova
(1923–2012)
I.Sokolova ir grāmatas „Gaismas pils: mūžu dzīvo, mūžu mācies” (2000) autore.
Tajā ir apkopotas zināšanas par Mūrmuižas Tautas Univeristātes pastāvēšanas
gaitām Latvijā 20.-40.gados un mūsdienās.
MTU 20. gs. sauca par Latvijas kultūras, garīguma un tikumiskuma centru (Sokolova,
2000).
MTU – «Gaismas pils»
Neapšaubāmi MTU bija Latvijas „Gaismas pils” (Sokolova, 2000), tās darbība
kopumā balstījās uz pasaules un nacionālās kultūras, zinātnes un ētikas
nepārejošām vērtībām.
Uzsverot MTU īpašo vietu neformālās izglītības laukā, tās darbības noslēgumā
1941. gadā Z. Mauriņa zīmīgi teica: „Mūrmuiža nekad nemirs. Gaisma var
norietēt, bet nekad – pazust!” (Sokolova, 2000, 50).
Asīzes Franciska Miera
lūgsna
1936. gadā Z. Mauriņa, līdzīgi Gruntvīgam, atveda no Florences Asīzes Franciska
Miera lūgsnu, ar kuru turpmāk beidza katru nodarbību (Sokolova,
2000, 3):
„Kungs, lai topu es
par miera ieroci,
lai nesu mīlestību tur, kur valda naids,
lai piedošana dēstu tur, kur pārestība.
Lai vienība tur iemājo, kur nesaskaņa.
Lai patiesība tur, kur maldi iedēstīti,
lai ticība tur iedegas, kur šaubas māc,
lai cerība tur valda, kur izmisums,
lai gaisma uzaust tur, kur valda tumsība,
lai prieku nesu tur, kur nomāc skumība!”
Daži Z.Mauriņas padomi
lekcijās MTU
„Jārīkojas tā, lai pašas sirdsapziņa nenotiesātu”
„Ja kādam ko apsolījāt, jāizpilda, lai cik grūti, kaut caur uguni un ūdeni
jāiet”
„Mākslinieku mīlēt nozīmē skaistumu mīlēt. Mākslinieku cienīt nozīmē cienīt
savu tautu”
„Es pasaules daļa, atbildīgs par visu (Rainis)”
„Mācīsimies (..) klusi strādāt savu darbu, nekur un nekad sevi neizbīdīt pirmā
plānā (..). Labs darbs ir gaisma, ko nevar noslēpt”
„Es ticu, ka nedzīvoju, lai ēstu, gulētu un strādātu, bet lai augtu
pretī pilnībai”
„Laipnība – viena no visgaišākajām cilvēciskām vērtībām” utt.
(Sokolova, 2000).
„Gars. Darbs. Saule.
Gaisma”
Par MTU tolaik rakstīja: „Šī lauku tautas augstskola kalpo apvidus
iedzīvotāju zināšanu papildināšanai un dvēseles izdaiļošanai, kā arī
nacionālai audzināšanai.” (Sokolova, 2000, 22, atsaucoties uz rakstu
laikrakstā „Pēdējā brīdī”, 1935).
„Augsta ētika, tikumiskums visās jomās, kopš pirmā brīža noteica MTU
gaisotni. Audzēkņiem bija jābūt ar līdzjūtīgām sirdīm, draudzīgiem un
sirsnīgiem vienam pret otru” (Sokolova, 2000, 11).
MTU sienās bieži skanēja tādi vārdi kā „Gars, Darbs, Saule, Gaisma” (Sokolova,
2000, 15).
Augstākās vērtības –
personības pilnveidošanās kodols Tautas universitātē
Audzēkņu personības pilnveidošanās kodols viennozīmīgi tika saistīts ar
augstāko vērtību izkopšanu – gan teoriju līmenī, gan praksē audzēkņi tika
aicināti vadīt savu dzīvi saskaņā ar šādām vērtībām – mīlestība,
cilvēcīgums/humānisms, čaklums, kopība, laipnība, sirsnība, godīgums, atbildība,
tikumiskums, tēvu zemes mīlestība.
Audzēkņos tika stiprināta pārliecība, ka dzīvot, vadoties pēc
augstākajām vērtībām un pārtikt no sava roku darba, ir pilnīgi savienojamas
lietas (Sokolova, 2000).
Dānijas tautas skolas
Tautas skolas būtība
D. Daviss (1971),
izskatot Dānijas tautas skolas kā humāniskās izglītības modeli,
runā par šīm iestādēm, izmantojot Gruntvīga vārdus, kā par „cilvēkiem
domātām skolām” (school for human beings), kurās ir radīti specifiski
apstākļi, kur katrs var izpaust sevi sev vēlamajā veidā.
Īpaša uzmanība tika veltīta emocionāli piepildītas vides radīšanai,
uzsverot, ka no tās ir atkarīgs mācīšanās rezultāts. K. Kolds ir teicis: „Tu
vari būt drošs, ka tās lietas, kuras tu dzirdēji no manis ar prieku, uzpeldēs
tevī tieši tajā brīdī, kad viņas būs tev nepieciešamas.” (Davies,
1931, 118). Turklāt tika uzsvērta tādas mācīšanās vides radīšana, kurā
valda omulīgas (homelike), uzticības pilnas un tuvas attiecības starp
skolu un audzēkņiem (Rordam, 1965; Davis, 1971).
Gruntvīgs ir pazīstams ar savu nostāju pret „nāves skolām” (dead
school) – tā viņš sauca 19. gadsimtā pastāvošās skolas –, viņš gribēja tās
aizstāt ar „dzīves skolām” (school for life), uzskatot, ka
skolai jāsagatavo audzēknis dzīvei un darbam. Šajā saistībā Gruntvīgs teica: „Mirušas
ir visas zināšanas, kas neatrod atbildi lasītāja dzīvē.” (Davis, 1971,
54).
Audzēkņa personības pilnveidošanās (pilnīga pilnveidošanās –
Gruntvīgs) tautas skolā tika skatītā divos virzienos – lai
stimulētu audzēkņa individualitātes pilnveidošanos un
audzēkņa kā sociālās būtnes pilnveidošanos. Gruntvīgs redzēja visu dzīvi
kā pilnveidošanās procesu, kas norisinās divos virzienos – kā
nacionālo un kā individuālo (Campbell, 1928) jeb kā sociālo un
individuālo (Davies, 1931; Bertrup, 1936). Tātad personības pilnveidošanās
tika saistīta ar potenciāla atklāšanu un piepildījumu, ar
pašizpratni no iekšējās un ārējās darbības aspektiem, gan arī savas sociālās
pozīcijas un piederības izkopšanu, tradīciju un mūsdienu apstākļu pazīšanu
un atbildīgu attieksmi pret to (Davies, 1931). Tautas skolas
mērķi labi raksturo D. Daviss (1971), uzskatot, ka „(..) tā
ir kustība, kas cīnās par to, lai ļautu cilvēkam realizēt savu potenciālu,
ļautu viņam kļūt par sevi – par cilvēku”.
Tikpat svarīgs aspekts, kas skar personības pilnveidošanos, neapšaubāmi
bija augstāko (vēlāk – demokrātisko) vērtību izkopšana, kas ir
viens no svarīgiem komponentiem tautas skolā, jo šī veida mācīšanās ir domāta,
lai „padarītu cilvēkus labus un laimīgus” (Campbell, 1928,
71), ne tikai ar pilnveidotu intelektu, bet arī pilnveidotu gara
pasauli. Mācīšanās process šajās iestādēs tika balstīts šādās
pamatvērtībās: atbildība/dalīta atbildība, brīvība, paštapšana,
kooperēšanās, uzticība, fleksibilitāte, mīlestība un humānisms. Mācīšanās
Gruntvīga koncepcijā tika skatīta, kā veids, kā padarīt cilvēku labāku,
apzinīgāku, savu „vērtību izkoptāku”: „(..) tā, lai viņu
inteliģence paliktu asāka, viņu spriedumi nobriedušāki, viņu sirdis cēlākas un
aizvien vaļsirdīgākas.” (Rordam, 1965, 50).
Nikolajs Frederiks
Severins Gruntvīgs (1783–1872)
N.F.S. Gruntvīgs – filozofs, dzejnieks, prozaiķis, mācītājs un tautas
izglītotājs ir uzskatāms par apbrīnojamās tautas skolu izglītības
teorijas pamatlicēju, kura joprojām ir tik unikāla, ka ir dzīva jau vairāk
nekā 160 gadus.
Gruntvīgs savos uzskatos postulēja tieši personības apgaismību kā „apgaismību
kā personības gaismas meklēšanu” (Korsgaard, 2000). Savā ziņā gaisma
tika asociēta arī ar Dievu, kas izglītības procesā parādījās
kā augstāko vērtību (t. i., neatkarīgo, vispārcilvēcisko,
humāno – pēc Austruma, 2012) iemiesojums. Varbūt tieši tāpēc Gruntvīgs ap 1810.
gadu paziņoja, ka „(..) cilvēku nelaime un niecīgums ir
tāpēc, ka viņi pagriezās ar muguru pret Dievu un atstāja īsto Kristīgo ticību;
ja viņi neatgrieztos pie Dieva, drīz būtu Dānijas vēstures beigas” (Bertrup,
1936, 82), ar to domājot ne tikai Dieva, bet arī augstāko vērtību
atmošanās nepieciešamību.
Gruntvīgs ticēja, ka katrā cilvēkā ir Dievs, ka katrā cilvēkā
var atrast talantus, dotības un labo, ko var izkopt un papildināt mācīšanās
procesā.
Cilvēks kā augstākā vērtība vislabāk tiek raksturots ar šādiem
Gruntvīga vārdiem „(..) viņš ir vienreizēja, brīnumaina
būtne, kurā dievišķīgais spēks pierāda sevi, pilnveido un iegūst skaidrību
tūkstošās paaudzēs (..)” (Rordam, 1965, 12; Davis, 1971).
Gruntvīgs uzsvēra, ka tautas skolas tika dibinātas vairāk apgaismībai
dzīvē (enlightenment for life). Jāuzsver, ka apgaismība
Gruntvīgam nozīmēja daudz vairāk nekā tīras zināšanas, tā bija gara
apgaismība, satura apguve caur dzīves apzināšanos.
Kristiāns Kolds
(1816–1870)
Saistībā ar tautas skolu kustību jāatzīmē ne tikai Gruntvīgs kā koncepcijas
pamatlicējs, bet arī K.Kolds, kurš gan izstrādāja savas idejas,
kas papildināja tautas skolu darbību, gan arī pats, atšķirībā no Gruntvīga,
bija veiksmīgi praktizējošs andragogs Ryslinge tautas
skolā, kas tika dibināta 1851.gadā.
Gan Kolds, gan Gruntvīgs mēģināja savos audzēkņos mudināt emocijas un
dzīvīgumu. Kolds labi formulēja šo principu praksē: „Vārda spēks slēpjas
tā spējā runāt ar audzēkņu sirdīm un padarīt tos par labiem, brīviem un
laimīgiem.” (Davies, 1931, 112).
Lielu uzmanību Kolds veltīja arī iztēlei un emocijām (Rordam,
1965, 59). Sākumā bija jāpamodina „sirds un gars” un tikai tad
varēja mācīt (šīs ir tuvas idejas Gruntvīga „atdzīvināšanas
(enlivening)” konceptam).
Tieši K. Kolds vairāk nekā kāds cits praksē īstenoja principu, ka „cilvēkiem
jābūt atdzīvinātiem pirms viņi ir apgaismoti, vai vismaz visās norisēs
atdzīvinātiem un apgaismotiem vienlaicīgi.” (Davies, 1931, 119).
Dānijas tautas skolas
mūsdienās
Dānijā tautas skolām
kopš dibināšanās brīža 19. gs. tika noteiks neformālās izglītības statuss un
iedalīts zināms finansējums no valsts puses. Neskatoties uz to, ka šīs skolas
ir maksas izglītības iestādes (kur lielāko finansējuma avotu veido valsts
līdzekļi), tautas skolas tiek uzskatītas par neatkarīgām un
nevalstiskām organizācijām (Dānijas Tautas skolu asociācija, 2011; The
Law of Folk high schools, 2006).
Tautas skolu darbību regulē Tautas skolu likums (The Law of Folk high schools,
2006), kas nosaka skolas darbības virzienu un finansējuma saņemšanas iespējas,
bet nenorāda darbības formas un saturu – tas paliek pašu skolas direktoru un
andragogu ziņā. Galvenais nosacījums ir skolu neformālās aktivitātes, kam
jāsastāda ne mazāk kā puse no visu nodarbību skaita, un plaša priekšmetu
programma, kur noteikta vieta ir demokrātijas ideju apguvei.
Tautas skolu darbību atbalsta Dānijas Tautas skolu asociācija, kuras ietvaros
pastāv ap 80 tautas skolu (2011. gada dati). Asociācija tika dibināta, lai
atbalstītu tautas skolu darbības ideju un palīdzētu šīm skolām veicināt
sadarbību ar valsts sektoru.
Avots:
- Babajeva, Ludmila. Pieaugušo personības pilnveidošanās tautas
skolā: promocijas darbs doktora zinātniskā grāda (Dr.paed.) iegūšanai,
zinātnes apakšnozare: pieaugušo pedagoģija; darba zinātniskā vadītāja: Tatjana
Koķe ; darba zinātniskais konsultants: Steen Hoyrup Pedersen; Latvijas
Universitāte. Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte. Pedagoģijas
nodaļa. Rīga, 2013. 237, [48] lp.
- Letonika.lv. Tautas augstskolas.
Tiešsaite: http://www.letonika.lv/groups/?title=Tautas%20augstskolas/32524
[skatīts: 13.09.2014]
